Joprojām ir daudzi, kas gatavi adoptēt ielas suņus un dot viņiem siltu un mājīgu māju. Visi pieredzējušie nenožēlo, ka to ir izdarījuši, jo dzīvnieki, kuriem visvairāk vajag, ir tie, kas mums galu galā dod visvairāk. Ikviens, kurš to adoptēs, varēs teikt to pašu. Es nekad nenožēloju, ka izglābu tevi.
Diemžēl joprojām ir daudz bezpajumtnieku suņu un daudzi cilvēki, kuri vēlas kucēnu iegūt tikai tad, ja tas ir tīršķirnes cilvēks un var parādīt saviem draugiem, cik tas viņiem izmaksājis. Mēs nesakām, ka pūkainu pirkšana ir aizliegta, bet mēs atbalstām adopciju un daudz ko citu, kad to ir tik daudz.
Mēs kā vēstuli esam atveduši sajūtas, kādas var būt ikvienam, kurš izglābis kucēnu no ielas. Vai vēlaties zināt, kas jums pietrūkst?
Es nekad nenožēloju, ka izglābu tevi
Šie ir bijuši daži grūti mēneši man, jo redzēt jūs tik vāju, tik atkarīgu no manis nav tas, ko jūs esat pieradis.
Es nekad neesmu gribējis dzīvniekus, jo Tobijs nomira, es zinu ciešanas, ko var sagādāt lojāla drauga nāve. Tomēr, neskatoties uz visu, ko es ciešu redzēt tevi tādu un ko es ciešu, kad tu būsi prom, es tev atklāšu noslēpumu: es nekad nenožēloju, ka izglābu tevi.
Mans prāts šajās dienās ir pilns ar atmiņām, atceroties pirmo reizi, kad tikāmies. Es atceros, ka es staigāju bezmērķīgi, cenšoties aizmirst zaudēto mīlestību, kad dzirdēju tevi raudam. Sākumā es domāju, ka esmu maldīgs, ka tā ir mana iztēle, jo iela bija pamesta. Es biju tikai es un atkritumu tvertne.
Tātad, jūs man piezvanījāt, un es sapratu, ka esat konteinerā! Es skrēju tevi meklēt, bet es tevi neredzēju, es tev svilpoju un tu raudāji vēl skaļāk. Tad es paskatījos uz leju, un tu biji tajā aukstajā, tumšajā kartona kastē.
Tu paskatījies uz mani ar tām gaišajām mazajām acīm, kuras tik tikko bija redzamas caur taviem melnajiem matiem, un es zināju, ka man tevi vajadzēja ņemt līdzi.
Kopš tā laika, Lai gan jūs pirmajās dienās jutāties tik kautrīga, jūs vienmēr piepildījāt mani ar pieķeršanos, mēs bijām nešķirami, un jūs parādījāt man savu mīlestību dienu no dienas.
Ir tik daudz atmiņu … Es neaizmirstu, ka es saslimu un tu neizgāji no manas gultas, katru dienu, kad tu mani gaidīji aiz durvīm, kad es atgriezos no darba, mūsu nakts pastaigas, mūsu dienas pastaigas ar apdegumiem karstums.
Es atceros, kad mani draugi tevi ieraudzīja pirmo reizi, viņi man pastāstīja, kāpēc es neesmu dabūjis tīršķirnes suni. Viņiem jūs neesat gudrs, viņi nezināja, kā redzēt jūsu skaistumu ārpus redzamā, bet laika gaitā jūs uzvarējāt viņu sirdis, un viņi jūs mīlēja tā, it kā jūs būtu viņu.
Jūs bijāt viens no bandas un vienmēr bijāt tur mūsu svarīgajos brīžos. Jūs smējāties, kad mēs smējāmies, un jūs mierināt mūs, kad mums to visvairāk vajag.
Mēs vienmēr esam bijuši viens otram blakus, un man vienmēr ir šķitis, ka jūsu mīlestība pret mani ir beznosacījumu.
Mēs gandrīz vairs nevaram staigāt, jums ir grūti gaidīt mani aiz durvīm, lai gan jūs to darāt, bet lēnāk un ar tādu pašu mīlestību. Par to un daudz ko citu es nevaru neatbalstīt ar tādu pašu mīlestību, rūpēties par jums un dāvāt jums pēdējās dzīves dienas, kas ir jūsu cienīgas, jo es nekad nenožēloju, ka izglābu jūs.
Un tas ir tas, ka, neskatoties uz sāpēm, kuras mēs dzīvojam tagad, mūsu kopīgā dzīve ir bijusi tā vērta. Tas ir tikai papildu kaitējums, ar kuru mēs abi cenšamies tikt galā vislabākajā veidā, bet, ziniet, ja laiks atgrieztos tūkstoš reižu, tad es jūs atnestu līdzi, jo Es nekad nenožēloju, ka izglābu tevi.