Adoptējot suni, daudziem cilvēkiem ir šaubas par vietu, kas nepieciešama lielam sunim. Lai gan šis ir ļoti svarīgs jautājums atbildīgai saimniekošanai, pastāv daudzi mīti par saistību starp suņa izmēru un tā vajadzību pēc vietas.
Loģiski, ka mazā dzīvoklī, piemēram, sanbernāra suns nav ne ērti, ne ilgtspējīgi. Taču nav arī taisnība, ka pastāv lineāra vai tieši proporcionāla saistība starp suņa izmēru un vietu, kas viņam nepieciešama, lai dzīvotu laimīgi.
Tālāk mēs mēģināsim kliedēt šo mītu par vietu, kas nepieciešama lielam sunim.
Nepieciešamība pēc vietas nav atkarīga tikai no izmēra
Kopumā mēs mēdzam domāt par suņa telpas nepieciešamību, pamatojoties uz tā izmēru. Tas ir, jo lielāks suns, jo lielāka vieta mums ir nepieciešama, lai to paceltu.
Protams, loģikai un atbildības sajūtai vienmēr ir jāvadās, izvēloties ideālo suni mūsu mājām un dzīvesveidam. Ja jums ir liels suns, piemēram, Ņūfaundlenda vai Senbernārs, tas nozīmē, ka viņiem ir vajadzīga vieta, lai attīstītos un brīvi pārvietotos.
Ja dzīvojam mazā dzīvoklī, vislabāk būtu izvēlēties mazu vai vidēju suni. Savukārt, ja dzīvojam laba izmēra mājā vai dzīvoklī, varam padomāt par lielu suni.
Tomēr telpa, kas nepieciešama katram sunim, lai dzīvotu laimīgi un veselīgi, ietver ne tikai lielumu, bet arī citus mainīgos lielumus.Piemēram, nepieciešamībai pēc fiziskajiem vingrinājumiem, personībai un ieradumiem ir galvenā loma, nosakot, cik daudz vietas dzīvniekam nepieciešams.
Borderkollijs: kad izmērs un telpa neiet kopā
Iespējams, Borderkollijs ir labākais piemērs tam, ka izmērs un telpa ne vienmēr ir proporcionāli. Šī iemesla dēļ mēs to ņemam kā piemēru, lai izskaidrotu, kā katra suņa personība un vajadzības ir vēl svarīgākas par tā lielumu.
Neskatoties uz to, ka tas ir vidējs un tievs suns, Borderkollijs ir hiperaktīvs un tam ir ļoti spēcīgs ganīšanas instinkts. Lai gan tā vidējā izmēra dēļ varētu dzīvot dzīvoklī, tai šajā vietā būtu grūti atrast optimālos apstākļus savai attīstībai.
Hiperaktīva suņa aizbildnim savu vajadzību pēc fiziskajiem vingrinājumiem apmierināt, dzīvojot dzīvoklī, ir gandrīz neiespējami. Lai borderkollijs iztērētu visu savu enerģiju, būtu nepieciešamas, piemēram, trīs līdz četras ikdienas pastaigas gandrīz stundu garumā.
Tam visam ir ieteicams, lai lielākās telpās būtu vidēji vai lieli suņi ar lielu enerģiju. Piemēram, Borderkollijam ir tendence baudīt dzīvi liela izmēra mājā ar atvērtām telpām, piemēram, dārzu vai terasi.
Galvenais ir zināt katra suņa vajadzības
Katram sunim ir personība, kas daļēji ir saistīta ar tā izcelsmi un ģenētisko mantojumu. Taču audzinātāju sniegtā izglītība un vide ir izšķiroša katra suņa uzvedībai.
Tāpēc daži suņi pēc dabas ir aktīvāki, azartiskāki un izteiksmīgāki, savukārt citi dod priekšroku atturīgākiem, neatkarīgākiem vai mierīgākiem. Loģiski, ka enerģiskākajiem suņiem būs nepieciešama saprātīga vieta, kur brīvi izpausties un tērēt savu enerģiju.
Hiperaktīvam sunim, kas dzīvo telpās vai piedzīvo mazkustīgu rutīnu, var būt uzvedības problēmas. Tāpēc, ja vēlamies, lai dzīvoklī būtu aktīvs labākais draugs, labāk izvēlēties mazus suņus, piemēram, Jorkšīras, pūdeli vai kokerspanielu.
Labdabīgiem ģimenes suņiem, piemēram, labradoriem un zelta retrīveriem, mēdz labi izturēties arī plašos dzīvokļos, ja vien viņu aizbildņi apņemas veikt ikdienas pastaigas un atbilstošu garīgo stimulāciju.
Jāņem vērā, ka viņu aizbildņu sabiedrība ir būtisks aspekts, lai šie dzīvnieki saglabātu līdzsvarotu uzvedību.
Rezumējot: pieņemot lēmumu par lielu suni, mums jāskatās ne tikai uz tā lielumu, bet arī uz tā personību un vajadzībām.
Ne vienmēr lielam sunim ir jādzīvo savrupmājā, lai viņš būtu laimīgs. Ar savu aizbildņu mīlestību un centību šie iespaidīgie dzīvnieki var baudīt veselīgu un laimīgu dzīvi mājā vai dzīvoklī ar labiem izmēriem.
