Dažreiz mums ir tendence uzskatīt vegānismu un veģetārismu vienkārši kā personisku izvēli. Lai gan tās piekritēji patiešām ir izvēlējušies šādu dzīvesveidu, problēma ir tā, ka pašreizējā koncepcija ierobežo vegānismu ar privātu sfēru, kas veicina dažādas nepieciešamās sociālās diskusijas.
Pilsoņu tiesības uz vēlēšanām
Šajā ziņā mēs nedrīkstam aizmirst, ka vegānisms un veģetārisms galvenokārt ir visu pilsoņu tiesības. Loģiski, ka tas nenozīmē, ka tas ir jāīsteno visiem iedzīvotājiem, jo tas kļūtu par pienākumu. Tāpat kā jebkuras tiesības, to izmantošana ir atkarīga no katra indivīda gribas, sirdsapziņas vai vajadzībām.
Tomēr Spānijā joprojām nav likumu, kas atbalstītu šīs personas tiesības valsts līmenī. Tādējādi nav tiesiskas aizsardzības, kas ļauj vegāniem, piemēram, pieprasīt garantētu piekļuvi ēdienkartei publiskās vietās. Tādā veidā likumu neievērošana tieši vai netieši rada “nevienlīdzības” kontekstu pilsoņu vidū.
Tāpat šis ir tikai viens no daudzajiem vegānisma juridiskajiem aspektiem, kas izraisa domstarpības ne tikai Spānijā, bet arī Eiropā. Tālāk mēs iepazīstināsim ar divām tēmām, kas ir bijušas debašu centrā, īpaši saistībā ar vegānu iespējamām tiesībām un pienākumiem.
Juridiskās problēmas saistībā ar vegānismu: produktu marķēšana
Kad mēs runājam par patērētāju tiesībām, galvenais punkts ir piekļuve informācijai par pārtiku pirms tās iegādes. Katram pilsonim ir jābūt iespējai skaidri un objektīvi iepazīties ar izstrādājuma īpašībām pirms tā iegādes.Tas ļaus jums apzināti izmantot izvēles brīvību, lai izvēlētos sev piemērotāko.
Piemēram, pilnīga uztura sastāva iekļaušana uz pārtikas iepakojuma bija būtisks progress. Taču vēl tāls ceļš ejams, kad runa ir par etiķetēm, kas veltītas īpaši vegānu publikai.
Jau vairākus gadus Eiropas Savienība un tās dalībvalstis (EEMM) ir strādājušas, lai uzlabotu Eiropas tiesību aktus attiecībā uz patērētājiem sniegto informāciju. Un nesen viņi ir paziņojuši par Eiropas pilsoņu iniciatīvu par obligāto pārtikas produktu marķējumu “Neveģetārs/Veģetārs/Vegāns”.
Ne tikai attiecīgs priekšlikums, bet arī likumdevēja ierosinātais teksts par šo jautājumu. Regulas 1169/2011 36. pants precīzi attiecas uz iespējamām darbībām, lai izstrādātu labāku brīvprātīgu pārtikas produktu informāciju; Tiek apspriesta arī ēdiena piemērotība veģetāriešiem vai vegāniem.
Tāpat arī iepriekš minētā iniciatīva veicina jaunu likumdošanas pasākumu, kas garantē veģetāriešiem un vegāniem vieglāku piekļuvi ēdienkartēm un viņu dzīvesveidu cienošai pārtikai. Turklāt tā ievieš efektīvu kontroli, lai nodrošinātu, ka produkti atbilst noteiktām prasībām un tādējādi iegūst veģetārieša vai vegāna zīmogu.
Vegānisms vai veģetārisms bērniem: vai vecākiem ir jābūt juridiski kontrolētiem?
Šeit mums, iespējams, ir vispretrunīgākais no visiem vegānisma juridiskajiem aspektiem. Lai gan kļūt par vegānu vai veģetārieti ir katra pilsoņa tiesības, kā ir ar bērniem? Vai nepilngadīgais, kurš piekopj šādu dzīvesveidu, tiešām to dara apzināti vai arī viņu ietekmē vai piespiež vecāku lēmumi?
Papildus autonomijas jautājumam parādās diskusija par bērna uztura vajadzībām attīstības fāzes vidū. Vai vegāns uzturs spēj nodrošināt visas nepieciešamās uzturvielas, lai stiprinātu imūnsistēmu un attīstītu bērna audus?
Un vēl sarežģītāka problēma: vai mātes vegāns uzturs grūtniecības un zīdīšanas laikā var ietekmēt mātes piena uzturvērtību? Tas ir, vai jaundzimušā uzturu var ietekmēt mātes dzīvesveida izvēle?
Sankcijas vegāniem vecākiem?
It kā šīs diskusijas nebūtu radījušas pietiekamu ažiotāžu sabiedrībā, Itālijas likumdevējs ir ieviesis likumprojektu, lai sodītu vecākus, kuri piespiež savus bērnus ievērot vegānu diētu; Tas ietver pat spriedumu cietumā.
Dažas iestādes, kas nodarbojas ar uzturu, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu Uztura un diētikas akadēmija, atkārtoti apstiprināja, ka labi sabalansēts vegānu uzturs ir uzturvērtības ziņā dzīvotspējīgs un var sniegt daudzus ieguvumus veselībai. Un šīs priekšrocības ir paredzētas pieaugušajiem un bērniem.
Vecāku pienākums ir nodrošināt saviem bērniem nepieciešamo aprūpi, tostarp pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu; bet nepilngadīgajiem var nepietikt ar vegānu pārtiku.
Savukārt varētu interpretēt, ka mēģinājumi pieņemt likumdošanu par vegānu bērnu ēdināšanu vairāk nāk no aizspriedumiem par cilvēku uzturu, un mazāk no reālām zināšanām par bērnu vajadzībām.