Betta zivs (Betta splendens) ir organisms, kam ir liels pieprasījums akvārijos, pateicoties savām spurām un košajām krāsām. Turklāt šīs zivis ir viegli turēt mājas tvertnēs, tāpēc tās ir ļoti ieteicamas iesācējiem akvārija hobijā. Tomēr ne viss ir ideāli: betta zivis bieži ir agresīvas, kas ir problemātiska sugas iezīme.
Lai gan tas var nešķist, uzvedība ir organismu adaptīva īpašība, tāpēc šīs sugas naidīgumam ir iemesls. Lasiet tālāk, lai uzzinātu, kāpēc betta zivis ir agresīvas.
Kāda ir betta zivs savvaļā?
Betta ķermeņa garums sasniedz aptuveni 6 centimetrus, un tiem ir diezgan lielas astes, anālās un iegurņa spuras. Šo zivju dabiskais krāsojums liecina par zaļi brūnu saplūšanu ar spilgtiem plankumiem un svītrām. Tāpat ir acīmredzams seksuālais dimorfisms: tēviņi ir košāki, bet mātītes – lielāki.
Šīs sugas zinātniskais nosaukums ir Betta splendens, un tā ir Osphronemidae dzimtas pārstāvis, kas spēj dzīvot ūdeņos ar mazu skābekļa daudzumu. Lai to panāktu, viņš izstrādāja īpašu orgānu, kas pazīstams kā labirints, kas ļauj uzņemt gaisa skābekli. Ja ūdens ir sliktas kvalitātes, bettas elpo virspusē un elpo.
Pateicoties tam, bettas var pretoties nabadzīgās ūdenstilpēs ar pārmērīgu veģetāciju un organiskajām vielām.
Kāds labums būt agresīvam?
Agresīvai uzvedībai ir svarīga loma dabā, jo tā ne tikai rūpējas par indivīda integritāti. Šis mehānisms arī ļauj iegūt partneri, saglabāt sociālo statusu vai aizstāvēt pēcnācējus no visām briesmām. Citādā veidā naidīgums ir tāda organisma spēja, kas demonstrē savu spēju būt veiksmīgam savā vidē.
Dabiskās atlases skatījumā dzīvnieks ir veiksmīgs, ja spēj izdzīvot un izmantot visus savā vidē esošos resursus. Citiem vārdiem sakot, svarīga ir ne tikai spēja palikt dzīvam, bet arī spēja iegūt pārtiku, atrast partneri un aizsargāt pēcnācējus.
Pateicoties agresivitātei, tiek atlasīti piemērotākie organismi, un tiem ir vislielākās priekšrocības, lai apmierinātu viņu vajadzības. Tas arī nozīmē, ka “labākie gēni” ir tie, kas tiek nodoti nākamajām paaudzēm, kas kopumā veicina sugas evolūcijas procesu.
Betta zivju agresīvā uzvedība
Šī suga parasti ir sabiedriska, dzīvojot kopā ar citām zivīm akvārijā, un tikai agresīvi uzvedas pret radniecīgām zivīm. Šī situācija ir acīmredzama, kad satiekas divi viena dzimuma īpatņi, taču vīriešu uzvedība ir izteiktāka nekā mātītēm.
Kad viens vīrietis betta satiekas ar otru, abi sāk sava veida rituālu, kurā viņi cenšas apdraudēt savu konkurentu. Sākumā īpatņi parāda savu spuru garumu, izplešot tās visā savā krāšņumā kā pārākuma zīmi. Viņi to dara, lai parādītu, kurš ir lielākais, un nobiedētu sāncensi.
Ja iepriekšminētais nedarbojas un abi saglabā savu nodomu cīnīties, viņi turpina demonstrēt savas žaunas, kas palielina viņu draudīgo izskatu. Kad neviens no viņiem nepadodas, tēviņi turpina cīnīties viens ar otru ar mērķi nogalināt pretinieku (sliktākajā gadījumā).Galu galā indivīds, kurš šajā procesā atkāpjas vai mirst, zaudē kauju.
Kāpēc betta zivis ir agresīvas?
Beta zivis ir agresīvas, jo tās apstrīd sociālo stāvokli savā dabiskajā vidē, ļaujot tām uzkrāt barību un piekļūt mātītēm. Lai gan tas izklausās dīvaini, tas sugai ir ļoti svarīgi, jo bez šiem resursiem īpatņi nespētu vairoties un atstāt pēcnācējus.
Šīm zivīm ir iespēja atcerēties rindas un pamanīt dominējošās zivis ar neapbruņotu aci. Šis atpazīšanas mehānisms palīdz viņiem novērst konfliktu beigšanos ar kautiņiem. Fiziskā cīņa starp īpatņiem rada vairāk zaudējumu nekā ieguvumu, jo traumas var būt nopietnas abiem.
Patiesībā, tikai turot spuras izstieptas, tiek patērēts ļoti liels enerģijas patēriņš, tāpēc kaujas tēviņiem ir vēl dārgākas. Šī iemesla dēļ betta zivīm ir tendence mazliet nobīties, lai par katru cenu izvairītos no cīņas.
Akvārijā attālums ir mazs, tāpēc pat tad, ja zivis cenšas no tā izvairīties, konflikts gandrīz droši beigsies ar letālu iznākumu.
Kā redzat, agresīva uzvedība ir īpašība, kas labvēlīgi ietekmē sugas adaptāciju. Lai gan tas var nešķist, dzīvnieku uzvedība ir vēl viens evolūcijas instruments (un ne tikai bezjēdzīga nejauša attieksme). Šī ideja sakrīt ar ģenētiķa Dobžanska teikto 1973. gadā: “Bioloģijā nekam nav jēgas, izņemot evolūcijas gaismā”.
