Diemžēl dzīvnieki turpina kļūt par upuriem pārejošām tendencēm, un diezgan bieži mēs redzam, ka sociālajos medijos parādās jauns mājdzīvnieks, kas ir “viss dusmas”. Taču pirms eksotiskas vai “novatoriskas” sugas adoptēšanas ir svarīgi zināt, kuri mājdzīvnieki Spānijā (vai jūsu dzīvesvietas valstī) ir likumīgi.
Daudzi pilsoņi par to esamību nezina, bet Spānijā ir pieejams invazīvo svešzemju sugu katalogs, kuru glabāšana valsts teritorijā ir aizliegta. Turklāt ir noteikti noteikumi un pašvaldību noteikumi, kas regulē dažu potenciāli bīstamu dzīvnieku vai suņu šķirņu audzēšanu nebrīvē.
Tālāk mēs pastāstīsim, kuri mājdzīvnieki Spānijā ir likumīgi un kuri ne, kuriem pievērsīsimies eksotiskām vai savvaļas sugām. Sāksim?
Kuri mājdzīvnieki Spānijā nav atļauti?
Likums par dabas mantojumu un bioloģisko daudzveidību (Likums 42/2007) nosaka, ka invazīvu sugu introducēšana Spānijas teritorijā ir smags vai ļoti smags pārkāpums. Tāpēc ir skaidrs, ka invazīvās sugas nav starp mājdzīvniekiem, ko Spānijā drīkst atļauties neviens indivīds.
Tie, kas šīs sugas tur nebrīvē vai veicina to ievešanu valstī, var tikt sodīti ar naudas sodu no 3001 līdz 2 miljoniem eiro atkarībā no dzīvnieka, ekosistēmām nodarītā kaitējuma smaguma un citiem faktoriem. Tas viss, neskaitot sodus par šo dzīvnieku izlaišanu dabiskajā vidē, kas ir daudz nopietnāk.
Sodi par savvaļas dzīvnieku izlaišanu vidē ir ļoti augsti, taču tā ietekme uz ekosistēmu ir daudz lielāka nekā jebkura naudas summa.
Ko mēs uzskatām par invazīvām sugām?
Zemkopības, pārtikas un vides ministrijas ieskatā invazīvās sugas ir tās, kuras, ieviešot vai introducējot biotopā vai ekosistēmā, darbojas kā pārmaiņu izraisītājas vai apdraud vietējo bioloģisko daudzveidību.
Suga var darboties kā iebrucējs, ja tā tieši apdraud vietējās faunas un floras izdzīvošanu, galvenokārt plēsīgo ieradumu dēļ. Par invazīviem dzīvniekiem tiek uzskatīti arī tie dzīvnieki, kuru pastāvība ekosistēmā rada ģenētiskā piesārņojuma risku, kas kaitē vai maina vietējo sugu vairošanos.
Tomēr precīza šī termina definīcija var atšķirties atkarībā no tiesību aktiem un reģiona. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs pietiek ar to, ka suga atbilst šādiem 2 kritērijiem:
- Nav tās ekosistēmas dzimtene, kurā tas tika atrasts.
- To ievadīšana minētajā ekosistēmā rada (vai noteikti radīs) ekonomiskus/ekosistēmu zaudējumus vai kaitējumu cilvēka veselībai.
Suga ir invazīva, ja tā tiek konstatēta apgabalā, kur tai nevajadzētu būt. Tomēr par potenciāli invazīviem var uzskatīt arī tos eksotiskos dzīvniekus, kuri savu īpašību dēļ, iespējams, spēj iebrukt noteiktā reljefā.
Kuras sugas tiek uzskatītas par invazīvām Spānijā?
Invazīvo sugu katalogs Spānijā ir diezgan plašs, un tas ietver lielu dzīvnieku daudzveidību, kuru iekļūšana vietējās ekosistēmās apdraud vietējo bioloģisko daudzveidību. Nākamajā sarakstā ir minētas dažas sugas, kas tiek uzskatītas par nopietniem draudiem Spānijas faunai un florai:
- Bullvarde (Lithobates catesbeianus).
- Āzijas parastais krupis (Duttaphrynus melanostictus).
- Japāņu paipala (Coturnix japonica).
- Japāņu lakstīgala (Larvivora akahige).
- Jenots (Procyon lotor).
- Floridas bruņurupucis (Trachemys scripta elegans).
- Argentīnas papagailis (Myiopsitta monachus).
- Karaliskā kobra un dažādas citas indīgo čūsku sugas.
- Vairākas gliemežu sugas, īpaši milzīgie (Achatina ģints).
- Dažas zemes ežu sugas, īpaši Āfrikas (Atelerix albiventris).
- Sarkanais krabis (Procambarus clarkii).
- Amerikas ūdele (Neovison vison).
Šie ir tikai daži to sugu piemēri, kuras Spānijā tiek uzskatītas par potenciāli invazīvām, pamatojoties uz pussalas ekosistēmu un to uzrādīto paplašināšanās spēju.Katrā ziņā ir globāli saraksti, kas aptver ražīgākās un problemātiskākās dzīvās būtnes, kas jāņem vērā, pērkot kādu eksotisku dzīvnieku.
Tas, ka dzīvnieks nav jūsu valsts oficiālajā sarakstā, nenozīmē, ka tam nav invazīva potenciāla. Tāpēc to palaišana savvaļā nekad nav risinājums.
Aizsargājami dzīvnieki Spānijā nedrīkst būt mājdzīvnieki
Iespējams, pretējā polā tiem, kas meklē eksotiskas sugas kā mājdzīvniekus, ir tie, kas nolemj adoptēt vietējos savvaļas dzīvniekus un domā par koplietošanu ar tiem savā mājā. Tomēr ir svarīgi zināt, ka savvaļas sugas, kuras Spānijā ir aizsargātas ar likumu, nevar notvert no to dzīvotnes, lai tās kļūtu par mājdzīvniekiem.
Daudzi cilvēki nezināšanas vai žēluma dēļ izglābj savvaļas dzīvniekus uz ceļiem vai lauku apvidos, atrodot ievainotu sugu.Pēdējā gadījumā nedrīkst aizmirst sazināties ar SEPRONA pa tālruņa numuru 062. Kopumā (un bez attiecīgām atļaujām) jebkuras vietējās sugas turēšana mājās ir noziegums.
Ideāls ir nekavējoties paziņot par atradumu un ziņot par dzīvnieka atrašanās vietu glābšanai. Taču ārkārtas situācijā, kad dzīvnieka dzīvība ir apdraudēta un, ja iespējams, to izglābt, ideāls būtu nekavējoties nogādāt to pie veterinārārsta un pēc tam informēt SEPRONA par notikušo.
Galu galā, kādi ir likumīgie mājdzīvnieki Spānijā?
Kā mēs redzam, ne visi mājdzīvnieki Spānijā ir likumīgi, it īpaši, ja mēs runājam par vietējo vai invazīvo savvaļas dzīvnieku. Tomēr Spānijas tiesību akti joprojām atļauj dažu savvaļas dzīvnieku turēšanu nebrīvē.
Piemēram, Spānijas teritorijā kā mājdzīvniekus ir iespējams adoptēt dažas pērtiķu, čūsku, putnu un ķirzaku sugas, ja vien tiek pārbaudīta dzīvnieka likumīgā izcelsme un saņemtas atbilstošās atļaujas.Taču papildus tam, ko nosaka likums, ir svarīgi, lai pirms dažu sugu adoptēšanas par mājdzīvniekiem “pajautātu” savai sirdsapziņai.
Jāatzīmē arī tas, ka potenciāli bīstamu suņu turēšana Spānijā tiek regulēta ar Karaļa dekrētu 287/2002. Tā tekstā ir noteikta virkne nosacījumu, lai varētu adoptēt dažas suņu šķirnes, piemēram, amerikāņu pitbulterjeru, Argentīnas dogu vai rotveileru.
Robeža starp juridisko un ētisko
Lai gan tas var šķist šokējoši, daudzos reģionos (arī Spānijā) ir atļauts turēt pārdošanai no savvaļas izvestus dzīvniekus peļņas nolūkos. Ja domājat, ka jums ir eksotiska ķirzaka vai ļoti reta varde, iespējams, ka tā nākusi tieši no džungļiem. Turklāt, ja tā nav aizsargājama suga un izcelsmes valsts to atļauj, tas ir pilnīgi likumīgi.
Atmetot tādas specifikācijas kā CITES un īpašu atļauju, ikviens var iegūt nelielu nenāvējošu mugurkaulnieku vai bezmugurkaulnieku, kas ir izrauts no mājām un nonāk terārijā.Lai gan tas pats par sevi nav nelikumīgs, tas tiek uzskatīts par ļoti neētisku un veicina savvaļas populāciju izsīkšanu.
Tāpēc visos gadījumos ir ieteicams iegādāties tikai nebrīvē audzētus dzīvniekus neatkarīgi no to īpašībām.
Pirms izlemt par jaunu partneri dzīves un mājas sadalīšanai, iesakām iepazīties gan ar eksotisko sugu katalogu, gan ar jūsu pilsētā spēkā esošajiem noteikumiem un priekšrakstiem. Apsveriet arī, vai jums ir laiks, vieta un finansiālā maksātspēja, lai piedāvātu šim dzīvniekam veselīgu un cienīgu dzīvi.